Okeāns ielas galā /Nīls Geimens/

Okeāns ielas galā.

Tumšs, nedaudz biedējošs un mistisks stāsts, kas brīžiem atgādina pasaku, bet pasaku pieaugušajiem.

Vīrietis pusmūžā dodas uz bērēm, kas notiek netālu no pilsētas, kur viņš ir pavadījis bērnību. Pēkšņā vēlmē aizbēgt no visiem, viņš brauc, kur „deguns rāda” un nonāk dzimtajā pilsētā, pie lauku mājas ielas galā. Tā ir māja, ar kuru saistās satraucošas atmiņas, bet viņš nevar atcerēties tieši kādas. Sēžot pie dīķa, kuru viņa draudzene sauca par okeānu, viņš lēnām sāk atcerēties tās vasaras neticamos notikumus, kas izmainīja viņu un viņa dzīvi. Vai tās patiesi bija atmiņas par reāliem notikumiem vai bērna fantāzija un izdoma? Tās ir pārāk neticamas, lai būtu īstenība! Tas ir stāsts par diviem bērniem, par draudzības saitēm, mīlestības un sargāšanas patieso spēku; par iekšējo tumsas spēku mijiedarbību un ietekmi uz mums; par instinktiem un dzīves patieso vērtību. Pieaugušo taisnprātīgas un stereotipiskās domāšanas dēļ, viņiem paslīd garām ne tikai svarīgi notikumi viņu bērnu dzīvē, bet arī iespējas un pozitīvas pārmaiņas pašu dzīvē, kas sākas mūs pašos. „Pieaugušie iet pa ceļu. Bērni pēta. Pieaugušos apmierina gājiens pa vienu maršrutu simtiem vai pat tūkstošiem reižu; varbūt pieaugušam cilvēkam neienāk prātā spert soli sāņus, palīst zem rododendru krūma, meklēt žogos spraugas”.

Cilvēkam ir paradums izdomāt, piepušķot un piešķirt lielāku vērtību notikumiem, kas ar viņiem notiek. Bērnu pasaulē fantāzija, pasaku tēli nereti sajaucas ar īstenību, kas kļūst par viņu patiesajām atmiņām, lai gan tās šķiet neticamas. „Redzēju visapkārt pasauli, pa kuru staigāju kopš dzimšanas, saprazdams, cik tā ir trausla un, ka man pazīstamā realitāte ir plāna glazūras kārtiņa uz lielas, tumšas dzimšanas dienas kūkas, kurā lokās kūniņas, nakts murgi un bads. Redzēju pasauli no augšas un no apakšas. Sapratu, ka aiz realitātes robežas ir sistēmas, vārti un takas”. Bērnu iekšējā pasaule un fantāzija ir tik bagātas un jūtības, ka viņi redz un sajūt to, ko mēs, pieaugušie, nespējam redzēt, galu galā noticēt tam, ka tas ko redzam ir patiesība, nevis māņi. „Netiku gudrs, kāpēc manī radās ilūzija par otru mēnesi, taču jau pēc mirkļa par to aizmirsu. Beigās nolēmu, ka tā, iespējams, bija atblāzma vai rēgs: varbūt vienubrīd manā prātā kaut kas sakustējās, tik spēcīgi, ka to uztvēru kā realitāti, bet pēc tam tas izgaisa un izbālēja pagātnē kā aizmirstas atmiņas vai ēna mijkrēslī”.

Advertisements

Pirms atkal tiksimies. /Džodžo Mojo/

Image Dzīves kaleidoskops…

Dziļdomīga, sirsnīga un piesātināta ar nedaudz sarkastiskiem, bet dzirkstošiem jokiem. Grāmata brīvdienām. Vislabprātāk es būtu iekužinājusies gultā ar kūpošu tasi tējas un cepumiem un baudījusi stāstu. Realitātē sanāca savādāk, toties baudījums bija ilgāks. Veselu nedēļu es izdzīvoju grāmatas galveno varoņu dzīves, jutu viņiem līdzi, pasmaidīju par dzirkstošajām sarunām un skumu par viņiem.

Grāmata ir par mīlestību, negaidītiem dzīves pavērsieniem, to spēju pieņemt, liktenīgo satikšanos un uzdrīkstēšanos izrauties no savas čaulas, no ierastā dzīves ritma. Tā ir par piedošanu un spēju pieņemt otra lēmumu, saprast un būt vienkārši blakus bez diskusijām, padomiem.

Tas ir stāsts par Vilu Treinoru un Luisu (Lū) Klārku. Vila dzīve izmainījās pēc satiksmes negadījuma. “Pēc brīža viss eksplodē un sairst sīkos fragmentos. Tad vairs nav nekā.” Tā vairs nekad nebūs tāda kā agrāk un arī viņš pats nebūs vairs tāds kā agrāk. Viņš ir viens. Luisa ir dzirkstoša un krāsaina. Viņā kūsā enerģija, un viņa nēsā ērmotus apģērbus. Par sevi viņa saka: “..esmu pilnīgi parasta meitene, kas dzīvo parastu dzīvi, un tas mani pilnībā apmierina”. Tomēr viņa nav parasta meitene. Viņai ir noslēpums un šis noslēpums ir iemesls, kāpēc viņa vēlas parastu dzīvi mazpilsētā, dzīvi bez izaicinājumiem. Luisa un Vils mēģina dzīvot dzīvi tā, it kā tā neattiektos uz viņiem. Un tā viņi spēj dzīvot līdz kādam mirklim; līdz viņi satiekas.

Grāmata lasās viegli, tai ir raita valoda. Lai gan sižets bija kaut kur lasīts, man grāmata patika.

“Nekad nav viegli pamesta ierasto komforta zonu! Vienkārši dzīvo labi!”

Jelgava94/J.Joņevs

Image

„Jelgava94” man lasījās grūti un lēni. Visbiežāk es to lasīju trolejbusā, braucot uz mājām. Brīžiem bija grūti valdīt smieklus par grāmatā aprakstītām situācijām, pusaudžu reakcijām, dialogiem un pasaules uzskatiem, kā arī viņu taisnprātīgo un, varētu teikt pat, fatālo attieksmi pret ikdienas dzīves situācijām.

Grāmata „Jelgava94” ir par pusaudžiem-metālistiem („..mēs nebijām no metāla. Metāls bija mūsu sirdīs.”), par viņu muzikālo interesi, par izklaides iespējām 90tajos gados. Galvenais varonis ir no Jelgavas, viņa draugi ir no Jelgavas, un notikumi galvenokārt risinās Jelgavā un tās apkārtnē. Lasot grāmatu, var sekot notikumiem, kas veido viņu-pusaudžu pasaules uzskatu, būt par lieciniekiem viņu mijiedarbībai ar pasauli un saviem vienaudžiem. 90.gados būt citādam, savādāk ģērbties, pārstāvēt kādu no subkultūrām bija liela uzdrīkstēšanās. „..viņa skatījās uz mums tā, it kā mēs būtu tie pasaules ainā neiederīgie elementi”. Mani pusaudžu gadi arī pagāja 90tajos gados. Metāls mani neinteresēja. Metāla tēma, tai skaitā, arī mūzika, man ir svešas. Pašnoteikšanās mēģinājumi, fatālisms, viedoklis – melns vai balts, par nākotnes gaidām – tas viss ir pazīstams un reiz izdzīvots. Sajūta, ka esi saprasts un pieņemts bija svarīga, tāpat kā nākotnes vīzijas – kaut kas tāls, nezināms, neaizsniedzams. Tolaik mani laimīgu varēja darīt sīkumi – iespēja tikt uz iecienītākās grupas uzstāšanās, pudele vīna un, protams, piedzīvojumi. Piedzīvojumi, kas izkrāsoja ikdienu. Piedzīvojumus radījām mēs paši, mēs tos meklējām un atradām, gluži kā grāmatas varoņi. „Bet šo sajūtu es nevarēju saprast, kad sēdēju pie loga un skatījos nākotnē. Es godīgi nevarēju saprast, vai esmu laimīgs vai nelaimīgs. Arī tagad nesaprotu”. Tomēr galvenā grāmatas būtība un burvība slēpjas tajā, ka tā ir par draudzību. Par draudzību un pārmaiņām, par to kā mēs maināmies laika griežos, kā mainās mūsu draugi, bet draudzība paliek. Draudzība ir kaut kas īsts un nenovērtējams, un paliekošs!

„Pastiepa man roku, saspieda to cieši, ieskatījās acīs. Mēs nebijām tikušies vairākus gadus, taču viņš salauza visu šo laika, prombūtnes un pagājības ledu ar pirmo jautājumu:

–          Kā pa seksuālo dzīvi?”

Un kā jums?

 

*visi citāti no „Jelgava94”

Ķēninienes Loanas mistiskā liesma. /Umberto Eko/

Ķēniniene„Mēs paši esam laiks, kurā dzīvojam..” *

Man patīk Umberto Eko grāmatas. Ar sajūsmu izlasīju grāmatas „Rozes vārds”, „Fuko svārsts”. Ļoti patika grāmata „Bodolīno”, kur pilnībā izlasīju tikai ar otro piegājienu. Tomēr man izdevās ielasīties tajā un beigās pat ļoti patika. „Prāgas kapsēta” izmocīju. Kaut kā šis vēstījums par cilvēku ar personības dubultošanos mani ne pārāk aizķēra. Acīmredzot tā bija grāmata nepareizajā laikā un nepareizajā vietā.

Izslāpusi pēc kvalitatīvas un aizraujošas literatūras, sāku lasīt grāmatu „Ķēninienes Loanas mistiskā liesma”. Grāmatas sākums ir aizraujošs un daudzsološs, valoda interesanta, bagāta, daudz lietoti dažādi tēlaini salīdzinājumi, daudz svešvārdu. Sižets – interesants. Galvenais varonis Jambo, ciešot negadījumā, ir zaudējis atmiņu, tomēr ne visu atmiņu – enciklopēdiskās zināšanas, iemācītās, izlasītās zināšanas, bija saglabājušās, bet jebkādas atmiņas, kas saistās ar emocijām, tai skaitā, par sevi, viņš neatcerējās neko. Jambo varēja skandēt dažādus citātus no galvas, zināja, kas ir bijis un kad dzīvojis Napaleons, bet nezināja, kas ir viņš pats. Šī grāmata ir par galvenā varoņa ceļojumu pagātnē, cenšoties atgūt savas atmiņas, savu pagātni, sevi pašu. Daudz vēsturisku aprakstu, arī par fašisma propagandu, par kara laiku utt. Tieši šajā vietā, tas ir, ap grāmatas vidu, mans lasīšanas entuziasms noplaka, man kļuva garlaicīgi. Par laimi, tas bija tikai īss intereses trūkums par konkrētu tēmu, lai ar jau neatslābstošu interesi varētu turpināt lasīt par Jambo klejojumiem savā dzīves vēsturē līdz grāmatas beigām.

No visām U.Eko grāmatām, ko esmu līdz šim izlasījusi, šī grāmata mani uzrunāja vispersoniskāk. Tā lika man filozofiskāk, plašāk paraudzīties uz pašas dzīvi: – kas patiesībā ir cilvēks, kas ir tas, ka veido cilvēka personību?! Cik liela loma savas identitātes un personības apzināšanās ir atmiņai, mūsu emocionālajiem pārdzīvojiem?! Kas ir cilvēks bez atmiņas, bez pagātnes?! Cilvēks, kamēr ir jauns, var veidot jaunas atmiņas, jaunas intereses, tas ir, sākt dzīvi no „jaunas lapas”, bet tas būtu atkal pavisam cits cilvēks. „Mēs dzīvojam caur gaidām, uzmanību un atmiņām, un neviens no šiem trim momentiem nevar iztikt bez pārējiem diviem”*. Var, protams, uzklausīt arī ģimenes, draugu stāstus par svarīgiem dzīves notikumiem un pieņemt tās par patiesību, bet tās tomēr ir citu cilvēku atmiņas, ne tavējās.

„Esmu viens, atspiežos miglā,

pret alejas stumbru…

un sirds man tukša,

ir vien atmiņas par tevi,

tās klīst bālas, bezgalīgas,

tālu prom no aukstajām gaismām,

no visa starp kokiem.” *

Grāmatas galvenais varonis Jambo, paklausot savas sievas ieteikumiem, dodas uz savām lauku mājām – sava vectēva, tēva mājām, kur savulaik viņš pavadījis daudz laika. Un sākas ceļojums pa viņa dzīves vēstures takām, mēģinot atdzīvināt vispirms bērnības atmiņas un caur tām atgūt saprast kā veidojusies viņa personība, tādā veidā atceroties/atgūstot sevi, savu identitāti. Viņš lasa savas bērnības grāmatas, laikrakstus, komiksus, klausās mūziku  platēs, kuru čerkstošā skaņa viņam atgādina radio, ko savulaik daudz klausījies… „Ja atmiņas valstībā – otru reizi nonāksi, nebrīnies, – ka zudis būs – reiz nolaupītā svaigums” *. Viņš mēģina rekonstruēt savu atmiņu caur savām maņām –smaržu, garšu, skaņu un grāmatām. Vai viņam tas izdodies?

Jambo ir īpašas attiecības ar miglu. Un migla klāj arī viņa atmiņu:

„Nāk migla maigām kaķa ķepiņām… Migla bija tāda, ka šķita, pasaule ir aizvākta”*

„Mana dvēsele tīrīja tramvaja rūtis, lai varētu noslīkt lukturu kustīgajā miglā. Migla, mana neskartā māsa..”*

„Košļāju miglu…”*

Mani pārsteidza, cik skaisti, tēlaini un dažādi var izteikties par miglu. Izlasot šo grāmatu, nemaz negribas uzreiz ķerties pēc nākamās, gribas izbaudīt to pēcgaršu, ko tā sniedz savam lasītājam.

 „Piepeši iemirdzas mirklīga saule: mimozu ķekars pienbaltā miglā..”*

*Citāti no „Ķēninienes Loanas mistiskā liesma”. Umberto Eko

Iekšējā sajūta

Es esmu pulkstenis bez iekšām,
Un jābrīnās, kāpēc es eju.
Jūs redzat tikai ciparnīcu,
Jūs redzat tikai manu seju.

Jūs redzat tikai manus skaitļus
No divpadsmit līdz divpadsmitiem.
Jūs neredzat, kā gribas zvanīt
Un kā man gribas kliegt no rītiem.

Es esmu uzvilkts pamodināt,
Es zinu − tāds ir bijis lēmums.
Tad kāpēc manu zvana mēli
Ir sakalis tāds dīvains mēmums?

No gultas izcelšu es kuslos,
No gultas iztriekšu es plikos,
Man jāzvana un jāmodina,
Es tikai neatceros − cikos.

Es nevaru to atcerēties.
Bet vārdi nāk kā mazi ķēmi
Un visi dūrēm sit pie krūtīm
Tik nelaimīgi un tik mēmi.

Un ceļu saucienam! Vēl bridis −
Aiz skropstām atraus vaļā plakstus
Un noplēsis jums kurlās ausis
Kā treknus kartupeļu lakstus.

Un jūsu gultās, jūsu matos
Un portfeļos jums bites spietos.
Es iekliegšu jums zvanu pierēs
Kā atdauzītu cirvju pietos.

Es eju eju eju eju,
Un ceļš − līdz bezgalībai priekšā.
Bet zvana nav. Un tad man liekas −
Es esmu pulkstenis bez iekšām.

I.Ziedonis

Laiks brokastīm!

 

Agrs rīts. Auksti. Nav apkures, jo sabojājies gāzes katls. Aizmigt arī vairs nevaru.

Laiks brokastīm – cigoriņu kafija, iedomāta cigarete un žurnāls IR.

Ādolfs Šapiro. Režisors. Zināms, bet viņa izrādes neatceros, lai gan visdrīzāk, ka esmu redzējusi. Es tās neatceros. Neatceros, jo nesapratu, nebija aktuālas. Tomēr  intervija ar režisoru aizskāra manas visdziļākās dvēseles stīgas, jo tiek pārrunātas tēmas, par kurām pēdējā laikā ļoti daudz jādomā. Par to, ka cilvēks, pats sev nemanot, ir kļuvis par marioneti savā pasaulē, sākot ar varas augšējiem pakāpieniem līdz pašai lejai.

“..naudas vara pār cilvēkuir stiprāka nekā totalitāru režīmu vara. Valdzinājums, atkarība no naudas..Paradoksāli, bet pretojoties totalitāru režīmu varai, cilvēki apvienojas. Tagad, naudas totalitārisma apstākļos, attālinās. Nopietnākā 21.gadsimta problēma indivīdiem un sabiedrībām ir vēlēšanās un gatavība iemainīt brīvību pret drošību..”

Un galvenais, ka es ne par kripatiņu neesmu labāka. Ja man būtu jāizvēlas starp brīvību un drošību. Šobrīd mana izvēle  vairāk nosvērtos uz drošības pusi..

attēls no šejienes http://www.wallcoo.net/photography

Kafijas smarža_eksperiments

Kafijai tiek piedēvētas dažādas īpašības gan labas, gan ne tik labas.  Liela daļa cilvēku to dzer, lai no rītiem pamostos, lai nenāktu miegs, lai paaugstinātu asinspiedienu vai vienkārši tāpēc, ka garšo. Es dzeru kafiju tāpēc, ka man tā ļoti garšo un lai nenāktu miegs.

Melna un dedzinoši karsta! Tāda man garšo kafija.

Nu jau nedēļu nedzeru kafiju. Eksperimentam par labu, izlēmu, ka daru to rakstura audzināšanas nolūkos un arī veselības dēļ. Tā bija/ir mana motivācija.

Nu, jau kādus 20 gadus neviens rīts neizpaliek bez dienišķās kafijas krūzes (lai varētu pamosties!). Diena turpinās ar vēl vismaz divām krūzēm (nevis tasēm) kafijas, citreiz arī vairāk. Jo vairāk to dzeru, jo vairāk gribās! Tāpēc arī izlēmu uz laiku pārtraukt šo nebeidzamo kafijošanu.

Pirmās divas dienas nežēlīgi sāpēja galva. Šķita, ka vieglāk iedzert tasi kafijas (iepriekš jau zināju, ka galvassāpes pēc pusstundas atkāpsies). Neiedzēru, izturēju. Galva vairs nesāp un no rītiem labi var pamosties arī bez kafijas. Tie ir mani ieguvumi.

Es esmu nosolījusies mēnesi atturēties no kafijas. Nu, lai organisms “attīrās”.  Toties kafijas smarža, kas šad tad uzvēd darbā vai uz ielas, liek garšas kārpiņām sarosīties un mutēs saskrien siekalas. Pēc neilga laika es atkal baudīšu šo melno, karsto dzērienu. Tieši tā baudīšu tāpēc, ka garšo, nevis dzeršu tāpēc, lai pamostos vai kāda cita iemesla pēc.