Ķēninienes Loanas mistiskā liesma. /Umberto Eko/

Ķēniniene„Mēs paši esam laiks, kurā dzīvojam..” *

Man patīk Umberto Eko grāmatas. Ar sajūsmu izlasīju grāmatas „Rozes vārds”, „Fuko svārsts”. Ļoti patika grāmata „Bodolīno”, kur pilnībā izlasīju tikai ar otro piegājienu. Tomēr man izdevās ielasīties tajā un beigās pat ļoti patika. „Prāgas kapsēta” izmocīju. Kaut kā šis vēstījums par cilvēku ar personības dubultošanos mani ne pārāk aizķēra. Acīmredzot tā bija grāmata nepareizajā laikā un nepareizajā vietā.

Izslāpusi pēc kvalitatīvas un aizraujošas literatūras, sāku lasīt grāmatu „Ķēninienes Loanas mistiskā liesma”. Grāmatas sākums ir aizraujošs un daudzsološs, valoda interesanta, bagāta, daudz lietoti dažādi tēlaini salīdzinājumi, daudz svešvārdu. Sižets – interesants. Galvenais varonis Jambo, ciešot negadījumā, ir zaudējis atmiņu, tomēr ne visu atmiņu – enciklopēdiskās zināšanas, iemācītās, izlasītās zināšanas, bija saglabājušās, bet jebkādas atmiņas, kas saistās ar emocijām, tai skaitā, par sevi, viņš neatcerējās neko. Jambo varēja skandēt dažādus citātus no galvas, zināja, kas ir bijis un kad dzīvojis Napaleons, bet nezināja, kas ir viņš pats. Šī grāmata ir par galvenā varoņa ceļojumu pagātnē, cenšoties atgūt savas atmiņas, savu pagātni, sevi pašu. Daudz vēsturisku aprakstu, arī par fašisma propagandu, par kara laiku utt. Tieši šajā vietā, tas ir, ap grāmatas vidu, mans lasīšanas entuziasms noplaka, man kļuva garlaicīgi. Par laimi, tas bija tikai īss intereses trūkums par konkrētu tēmu, lai ar jau neatslābstošu interesi varētu turpināt lasīt par Jambo klejojumiem savā dzīves vēsturē līdz grāmatas beigām.

No visām U.Eko grāmatām, ko esmu līdz šim izlasījusi, šī grāmata mani uzrunāja vispersoniskāk. Tā lika man filozofiskāk, plašāk paraudzīties uz pašas dzīvi: – kas patiesībā ir cilvēks, kas ir tas, ka veido cilvēka personību?! Cik liela loma savas identitātes un personības apzināšanās ir atmiņai, mūsu emocionālajiem pārdzīvojiem?! Kas ir cilvēks bez atmiņas, bez pagātnes?! Cilvēks, kamēr ir jauns, var veidot jaunas atmiņas, jaunas intereses, tas ir, sākt dzīvi no „jaunas lapas”, bet tas būtu atkal pavisam cits cilvēks. „Mēs dzīvojam caur gaidām, uzmanību un atmiņām, un neviens no šiem trim momentiem nevar iztikt bez pārējiem diviem”*. Var, protams, uzklausīt arī ģimenes, draugu stāstus par svarīgiem dzīves notikumiem un pieņemt tās par patiesību, bet tās tomēr ir citu cilvēku atmiņas, ne tavējās.

„Esmu viens, atspiežos miglā,

pret alejas stumbru…

un sirds man tukša,

ir vien atmiņas par tevi,

tās klīst bālas, bezgalīgas,

tālu prom no aukstajām gaismām,

no visa starp kokiem.” *

Grāmatas galvenais varonis Jambo, paklausot savas sievas ieteikumiem, dodas uz savām lauku mājām – sava vectēva, tēva mājām, kur savulaik viņš pavadījis daudz laika. Un sākas ceļojums pa viņa dzīves vēstures takām, mēģinot atdzīvināt vispirms bērnības atmiņas un caur tām atgūt saprast kā veidojusies viņa personība, tādā veidā atceroties/atgūstot sevi, savu identitāti. Viņš lasa savas bērnības grāmatas, laikrakstus, komiksus, klausās mūziku  platēs, kuru čerkstošā skaņa viņam atgādina radio, ko savulaik daudz klausījies… „Ja atmiņas valstībā – otru reizi nonāksi, nebrīnies, – ka zudis būs – reiz nolaupītā svaigums” *. Viņš mēģina rekonstruēt savu atmiņu caur savām maņām –smaržu, garšu, skaņu un grāmatām. Vai viņam tas izdodies?

Jambo ir īpašas attiecības ar miglu. Un migla klāj arī viņa atmiņu:

„Nāk migla maigām kaķa ķepiņām… Migla bija tāda, ka šķita, pasaule ir aizvākta”*

„Mana dvēsele tīrīja tramvaja rūtis, lai varētu noslīkt lukturu kustīgajā miglā. Migla, mana neskartā māsa..”*

„Košļāju miglu…”*

Mani pārsteidza, cik skaisti, tēlaini un dažādi var izteikties par miglu. Izlasot šo grāmatu, nemaz negribas uzreiz ķerties pēc nākamās, gribas izbaudīt to pēcgaršu, ko tā sniedz savam lasītājam.

 „Piepeši iemirdzas mirklīga saule: mimozu ķekars pienbaltā miglā..”*

*Citāti no „Ķēninienes Loanas mistiskā liesma”. Umberto Eko

Advertisements