Pirms atkal tiksimies. /Džodžo Mojo/

Image Dzīves kaleidoskops…

Dziļdomīga, sirsnīga un piesātināta ar nedaudz sarkastiskiem, bet dzirkstošiem jokiem. Grāmata brīvdienām. Vislabprātāk es būtu iekužinājusies gultā ar kūpošu tasi tējas un cepumiem un baudījusi stāstu. Realitātē sanāca savādāk, toties baudījums bija ilgāks. Veselu nedēļu es izdzīvoju grāmatas galveno varoņu dzīves, jutu viņiem līdzi, pasmaidīju par dzirkstošajām sarunām un skumu par viņiem.

Grāmata ir par mīlestību, negaidītiem dzīves pavērsieniem, to spēju pieņemt, liktenīgo satikšanos un uzdrīkstēšanos izrauties no savas čaulas, no ierastā dzīves ritma. Tā ir par piedošanu un spēju pieņemt otra lēmumu, saprast un būt vienkārši blakus bez diskusijām, padomiem.

Tas ir stāsts par Vilu Treinoru un Luisu (Lū) Klārku. Vila dzīve izmainījās pēc satiksmes negadījuma. “Pēc brīža viss eksplodē un sairst sīkos fragmentos. Tad vairs nav nekā.” Tā vairs nekad nebūs tāda kā agrāk un arī viņš pats nebūs vairs tāds kā agrāk. Viņš ir viens. Luisa ir dzirkstoša un krāsaina. Viņā kūsā enerģija, un viņa nēsā ērmotus apģērbus. Par sevi viņa saka: “..esmu pilnīgi parasta meitene, kas dzīvo parastu dzīvi, un tas mani pilnībā apmierina”. Tomēr viņa nav parasta meitene. Viņai ir noslēpums un šis noslēpums ir iemesls, kāpēc viņa vēlas parastu dzīvi mazpilsētā, dzīvi bez izaicinājumiem. Luisa un Vils mēģina dzīvot dzīvi tā, it kā tā neattiektos uz viņiem. Un tā viņi spēj dzīvot līdz kādam mirklim; līdz viņi satiekas.

Grāmata lasās viegli, tai ir raita valoda. Lai gan sižets bija kaut kur lasīts, man grāmata patika.

“Nekad nav viegli pamesta ierasto komforta zonu! Vienkārši dzīvo labi!”

Advertisements