Okeāns ielas galā /Nīls Geimens/

Okeāns ielas galā.

Tumšs, nedaudz biedējošs un mistisks stāsts, kas brīžiem atgādina pasaku, bet pasaku pieaugušajiem.

Vīrietis pusmūžā dodas uz bērēm, kas notiek netālu no pilsētas, kur viņš ir pavadījis bērnību. Pēkšņā vēlmē aizbēgt no visiem, viņš brauc, kur „deguns rāda” un nonāk dzimtajā pilsētā, pie lauku mājas ielas galā. Tā ir māja, ar kuru saistās satraucošas atmiņas, bet viņš nevar atcerēties tieši kādas. Sēžot pie dīķa, kuru viņa draudzene sauca par okeānu, viņš lēnām sāk atcerēties tās vasaras neticamos notikumus, kas izmainīja viņu un viņa dzīvi. Vai tās patiesi bija atmiņas par reāliem notikumiem vai bērna fantāzija un izdoma? Tās ir pārāk neticamas, lai būtu īstenība! Tas ir stāsts par diviem bērniem, par draudzības saitēm, mīlestības un sargāšanas patieso spēku; par iekšējo tumsas spēku mijiedarbību un ietekmi uz mums; par instinktiem un dzīves patieso vērtību. Pieaugušo taisnprātīgas un stereotipiskās domāšanas dēļ, viņiem paslīd garām ne tikai svarīgi notikumi viņu bērnu dzīvē, bet arī iespējas un pozitīvas pārmaiņas pašu dzīvē, kas sākas mūs pašos. „Pieaugušie iet pa ceļu. Bērni pēta. Pieaugušos apmierina gājiens pa vienu maršrutu simtiem vai pat tūkstošiem reižu; varbūt pieaugušam cilvēkam neienāk prātā spert soli sāņus, palīst zem rododendru krūma, meklēt žogos spraugas”.

Cilvēkam ir paradums izdomāt, piepušķot un piešķirt lielāku vērtību notikumiem, kas ar viņiem notiek. Bērnu pasaulē fantāzija, pasaku tēli nereti sajaucas ar īstenību, kas kļūst par viņu patiesajām atmiņām, lai gan tās šķiet neticamas. „Redzēju visapkārt pasauli, pa kuru staigāju kopš dzimšanas, saprazdams, cik tā ir trausla un, ka man pazīstamā realitāte ir plāna glazūras kārtiņa uz lielas, tumšas dzimšanas dienas kūkas, kurā lokās kūniņas, nakts murgi un bads. Redzēju pasauli no augšas un no apakšas. Sapratu, ka aiz realitātes robežas ir sistēmas, vārti un takas”. Bērnu iekšējā pasaule un fantāzija ir tik bagātas un jūtības, ka viņi redz un sajūt to, ko mēs, pieaugušie, nespējam redzēt, galu galā noticēt tam, ka tas ko redzam ir patiesība, nevis māņi. „Netiku gudrs, kāpēc manī radās ilūzija par otru mēnesi, taču jau pēc mirkļa par to aizmirsu. Beigās nolēmu, ka tā, iespējams, bija atblāzma vai rēgs: varbūt vienubrīd manā prātā kaut kas sakustējās, tik spēcīgi, ka to uztvēru kā realitāti, bet pēc tam tas izgaisa un izbālēja pagātnē kā aizmirstas atmiņas vai ēna mijkrēslī”.

Advertisements