Nevēlamās domas

Lasot Ērvina D.Jeroma grāmatu “Kāpēc Nīče raudāja”, uzdūros uz jautājumu, ko F.Nīče uzdod doktoram Breieram “..ja jūs nebūtu apsēdušas šīs nevēlamās domas, par ko jūs domātu?”. Šis jautājums lika man aizdomāties: par ko es tad domātu?!! Un kāpēc es šīm nevēlamajām domām lieku atgriezties??

Manas nevēlamās domas šobrīd ir saistītas ar darba meklējumiem, iedomātu izmisumu… Esmu izspēlējusi savā prātā neskaitāmus scenārijus, kuros esmu nelaimīga upura lomā un kuru piemeklējusi briesmīga “nelaime” – bezdarbs. Šīs domas aizņem manu prātu, radot tajā izmisumu. Šīm domām tērēju visu savu enerģiju. Tādejādi dienas beigās jūtos tā, it kā būtu dienas gaitā veikusi smagu fizisku darbu.
Par ko tad es domātu, ja nebūtu šo nevēlamo domu?? Es sapņotu vaļējām acīm par nākotnes ceļojumu uz Toskānu. (Jāatsvaidzina sajūtas ar filmas palīdzību “Zem Toskānas saules”)

Es kavēto atmiņās par jau notikušajiem ceļojumiem.

Es domātu par to kā iepriecināt savu ģimeni un draugus. Es domātu un priecātos par to kas mani, domātu pozitīvas domas, izmantotu laiku atpūtai un pārdomām, apgūtu jaunas prasmes…

Es domātu par kādas rotas jaunu dizainu un nepacietīgi gaidītu brīvu brīdi, lai to realizētu…

Es skaidri zinātu, ko vēlos strādāt, kādā jomā un kā to sasniegt..
Es dzīvotu un būtu laimīga!

Rezumē: jātiek galā ar nevēlamajām domām. Kā to izdarīt? Tāds, lūk, tas jautājums?!!

3.nedēļa bezdarbnieces statusā

Vakar izlasīju, ka šodien būt par bezdarbnieku ir norma un ka tas lepni skan. Citi savukārt uzskata, ka tas ir gandrīz vai apkaunojums. Es izgājusi cauri gandrīz visām bezdarbnieka izjūtu gammai – sākumā nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani, dusmas, noliegšana, izmisums… 

Jā, es esmu bezdarbniece un neesmu par to lepna, bet arī nekaunos. Tāpat neuzskatu, ka šis ir kaut kādu mistisku iespēju laiks. Šis statuss drīzāk ir kā tramplīns nākamajam lēcienam, bet es vēl nezinu: kuru tramplīnu izvēlēties. Man beidzot ir laiks apstāties un padomāt, vai vienkārši nedarīt neko, ko labprāt arī daru.

Vakaros reizēm uznāk izmisums, kad kārtējo reizi esmu izskatījusi darba sludinājumus un nonākusi pie secinājuma, ka īsti nav neviena, uz kuru atsaukties un kuram nosūtīt savu CV. Pat, ja tomēr ir kāds piemērots sludinājumus, neatstāj sajūta – cik tas viss ir bezjēdzīgi, potenciālie darba devēji pat neuzskata par vajadzīgu atsūtīt formālu atteikumu. Var jau mierināt sevi ar domu, ka neviens sevi cienošs uzņēmums tā nerīkosies un ka šādā uzņēmumā nevēlētos strādāt, bet tas ir diezgan vājš mierinājums un mani šobrīd nepiedur, jo rēķini krājas ģeometriskā progresijā. 

Nākamā doma, kas neatstājas, ir, ka jāmēģina pašai kaut ko darboties. Šeit atkal ir atklāts jautājums: darboties, labi, bet tieši ko darboties, kurā virzienā…  Man labpatīk domāt, ka nekas šai dzīvē nenotiek tāpat vien, katram notikumam ir sava jēga un mērķis.  Bet kāds būs risinājums? Svarīgākais, kad tas būs….

Bet tikmēr lasu grāmatas, dzīvojos pa māju un “čubinu” savu mājas lapu.

Hei, pasaule!

Šodien sāku jaunu dzīvi. Šodien nav ne kārtējais 31.decembris vai 01.janvāris, nav arī mana dzimšanas diena. Vienkārši izlēmu, ka ja nevar tā kā līdz šim, tad vajag savādāk.

Laužu savu stereotipus, “apčubinu” savu mājas lapu un sāku savus pirmos mēģinājumus blogošanā…